Mājās… part I

Pagājis nu jau pusotrs mēnesis, kopš esmu atgriezies Latvijā. Šis laiks ir bijis pilns ne vien ballītēm un atkal-satikšanās-priekiem, bet arī atklāsmju un savas Latviskās dzīves pārdomu laiks.

Pēc gada prombūtnes no mājām, no pazīstamajām ielām un namiem, no draugiem un ģimenes esmu atgriezies un sajūtas ir divējādas – no vienas puses šķiet, ka nekur neesmu bijis, ka nekas nav mainījies, ka lietas manā dzīvē šeit turpina iet uz priekšu, turpina attīstīties aptuveni no tā paša punkta, kur biju pirms devos prom. AK69 ir atgriezušies, nospēlēti pirmie koncerti, kas, starp citu, tiktāl bijuši kolosāli.

Taču arī šai monētai ir otra puse, par kuru gribu vairāk parunāt – ceļojuma laikā man daudzi jautāja vai man šķiet, ka es mainos iekšēji. Un es nekad nevarēju atbildēt ar pārliecinošu JĀ.. man bija aizdoma, ka manā galvā daudz lietas sakārtojas un domas mainās, taču tā līdz galam es tam apstiprinājumu ceļojuma laikā neguvu. Līdz atgriezos mājās.

Atgriežoties Latvijā, tiekoties ar veciem un jauniem draugiem, tagad – pēc pusotra mēneša dzīvošanas atpakaļ mājās, lieku roku uz sirds un saku, ka esmu mainījies. Nezinu vai esmu kļuvis laimīgāks (kas ir bieži uzdots jautājums), taču zinu, ka lietas galvā ir sakārtojušās pareizākos plauktos – ja dzīve ir puzle, tad pēdējā gada laikā esmu atradis pareizo vietu daudziem kauliņiem – protams, vēl neskaitāms darbs priekšā un diezvai kāds no mums vispār kādreiz saliks šo puzli, taču liekas, ka virziens ir pareizs.

Kas tieši ir mainījies? Arī to ir grūti noformulēt, taču pāris lietas ir skaidras – sīkumi, kas neko nemaina vai kurus tu nevari mainīt šķiet mazsvarīgi – tiem savu laiku cenšos vairs neveltīt. Strīdi, dusmas, greizsirdība, apvainošanās un citas līdzīgas sajūtas šķiet manu galvu pametušas… protams, katram gadās pa reizei norauties, bet principā šīs sajūtas mani vairs netraucē – ja jau pirms ceļojuma zināju, ka nav jēga tērēt laiku uz lietām, kuras nevari ietekmēt, tad tagad tam ir pievienojusies arī praktiskā daļa, kura prātu atslēdz no šīm negatīvajām domām.

Tāpat ir paplašinājies domu spektrs, ja to tā var nosaukt – sastopot pāris pazīstamus cilvēkus šķiet, ka gada laikā esmu izaudzis (ja to tā var nosaukt) no sarunām, kuras iepriekš šķita interesantas. Var izklausīties iedomīgi, bet tā tas ir. Kopumā šo aizgājušo gadu novērtēju VĒL labāk kā pirms pusotra mēneša un vēlreiz visiem varu vienīgi ieteikt – “World is a book and those who don’t travel read only one page”

Tāpat neiedomājami paceļ spārnos cilvēku vēstules, kas mana ceļojuma un bloga iespaidā ir atraduši sevīs spēkus doties ceļā – kā piemēram Terēze un Gunārs http://blogi.delfi.lv/TerezeGunars

Pagaidām viss, drīz rakstīšu vēl, jo daudz, ko stāstīt par māju sajūtām

p.s. – atvainojos par gadsimtu ieilgušo klusumu