Kas notiek?

Čau! Te Mārcis!

Henrijs Deivids Toro savā lieliskajā grāmatā “Voldena jeb Dzīve mežā” raksta – “Dod, Dievs, man mūžam palikt nabagam, lai baudītu patiesu bagātību”. Šis teikums varētu būt kā vadmotīvs tam, kas ar mani notiek pēdējā gada laikā. Pirms pāris mēnešiem sēdēju darbā, kurš bija interesants, labi atalgots, labu cilvēku ieskauts un kopumā – ideāla vieta, kur būt. Bet tikai divos gadījumos – ja šis darbs ir tavs aicinājums un tu to mīli vai – ja nav pirmais gadījums + tev vairāk par saskaņu ar sevi ir nepieciešama stabilitāte, regulāri ienākumi un drošība par rītdienu.

Diemžēl es neiekļāvos nevienā no šīm grupām, tāpēc saņēmu visu savu drosmi (cik nu man tās bija) un pateicu, ka aizeju…

Iedomājies, ka tu pastaigājies pa skaistu meža taku. Apkārt augsti slejas koki, dažādākās puķes, zāles un nezāles, augi, putni, rāpuļi, kukaiņi un citi zvēri – tur kūsā dzīvība, taču tava taka ir norobežota no tā visa ar augstu žogu. Tu redzi, ka tur ir skaisti, varbūt nedaudz arī bīstami, bet tu esi drošībā. Tev ļoti garšo meža zemenes.

Tu turpini iet pa bruģēto taciņu līdz nonāc līdz milzīgai bedrei, kuras diametrs pārsniedz 100 metrus un dziļākajā vietā tās gultni no taciņas šķir ap 20 metru. Taciņa vijas gar pašu bedres malu tieši tā, lai gājēji varētu ērti apiet bedri un aiziet tālāk savās gaitās. Tu apstājies vietā, kur žogā ir robs – tieši tik liels, lai caur to spētu izlīst cilvēks tavā augumā. Kamēr tu vēro šo robu un pie sevis domā, cilvēki skrien tev garām kā upes straume un šo nelielo “defektu” pat nepamana. Tu paveries uz otru bedres pusi un pamani milzīgu meža zemeņu lauku. Tavas acis pagriežas ērtās taciņas virzienā un atpakaļ uz robu žogā, vēlreiz uz taciņu un atkal atpakaļ uz robu žogā, un tā vēl pāris reizes. Tu esi izvēles priekšā – turpināt savu ceļu pa taciņu, zinot, kur tā tevi aizvedīs un zinot, ka ejot pa to būsi drošībā, vai… izlausties, rāpties pa bedres sienām lejā, varbūt dažreiz pakrist, bet tikt līdz apakšai, izlausties caur brikšņiem un tikt pie pretējās sienas, lai pa to uzkāptu un nonāktu milzīgā neskartu meža zemeņu laukā, kur varētu gozēties saulītē, priecāties, cik dzīve ir jauka un uz brīdi aizmirst par tādiem vārdiem un vārdu savienojumiem kā “stabilitāte”, “drošība” (principā šos abus var arī likt vienā atvilknē pie “rutīnas”) , “karjera”, “stāvoklis sabiedrībā” un kaudzes citiem līdzīgajiem.

Tas pats Toro, tanī pašā grāmatā saka zelta vārdus – “Cilvēki satraucas par caurumiem biksēs, bet tiem ir nospļauties par caurumiem dvēselē”…

Taisnības labad jāatzīst, ka vēl neesmu atradis “zemeņu lauku otrā bedres pusē”, taču skaidri zinu, ka ļīdz šim biju iesācis iet pa nepareizo taciņu… tagad es no tās novirzījos, lai sameklētu īsto. Un ieguvis esmu to, ka zinu vismaz tik daudz, ka nepareizajā virzienā vairs neeju

Visa tā rezultātā dodos pasaulē, lai apskatītu citas vietas, citus cilvēkus – lai paplašinātu redzesloku, lai piedzīvotu un padzīvotu ar pilnu krūti. Manai dvēselei ir jālido un, iesprostojot to mazā būrītī, tai ir visas iespējas nonīkt. Tāpēc es laižu to vaļā un 7. septembrī dodos ceļā vismaz uz pus gadu – ar smieklīgu naudas summiņu kabatā, bet lielu apņemšanos un mērķi!

Iesaku arī tev pamēģināt – ja tev nepatīk tavs darbs – ej no tā prom. Ja esi kopā ar cilvēku, kuru nemīli – pasaki viņam to, pirms nav par vēlu. Ja esi tur, kur negribi būt – sakravā somu kā Sprīdītis un ej prom. Ja zini, ko gribi, bet baidies, tad sūti bailes d**** un ej uz savu mērķi. Jo labās lietas notiek ar tiem, kas ir saskaņā ar sevi.

“Rather than love, than money, than fame, give me truth” – tas pats H.D.Toro

Kā gudrajie jau sen ir teikuši: “Neviens, kurš seko savai sirds balsij, vēl nav apmaldījies “!

Tad nu es sekošu savai sirds balsij un kādu laiciņu paceļošu apkārt pa pasauli – un šad tad arī šeit painformēšu par to, kā man iet, kur es esmu un ko es daru

Bučas visiem!