Pēc gada prombūtnes no mājām, no pazīstamajām ielām un namiem, no draugiem un ģimenes esmu atgriezies un sajūtas ir divējādas – no vienas puses šķiet, ka nekur neesmu bijis, ka nekas nav mainījies, ka lietas manā dzīvē šeit turpina iet uz priekšu, turpina attīstīties aptuveni no tā paša punkta, kur biju pirms devos prom. AK69 ir atgriezušies, nospēlēti pirmie koncerti, kas, starp citu, tiktāl bijuši kolosāli.

Taču arī šai monētai ir otra puse, par kuru gribu vairāk parunāt – ceļojuma laikā man daudzi jautāja vai man šķiet, ka es mainos iekšēji. Un es nekad nevarēju atbildēt ar pārliecinošu JĀ.. man bija aizdoma, ka manā galvā daudz lietas sakārtojas un domas mainās, taču tā līdz galam es tam apstiprinājumu ceļojuma laikā neguvu. Līdz atgriezos mājās.

Atgriežoties Latvijā, tiekoties ar veciem un jauniem draugiem, tagad – pēc pusotra mēneša dzīvošanas atpakaļ mājās, lieku roku uz sirds un saku, ka esmu mainījies. Nezinu vai esmu kļuvis laimīgāks (kas ir bieži uzdots jautājums), taču zinu, ka lietas galvā ir sakārtojušās pareizākos plauktos – ja dzīve ir puzle, tad pēdējā gada laikā esmu atradis pareizo vietu daudziem kauliņiem – protams, vēl neskaitāms darbs priekšā un diezvai kāds no mums vispār kādreiz saliks šo puzli, taču liekas, ka virziens ir pareizs.

Kas tieši ir mainījies? Arī to ir grūti noformulēt, taču pāris lietas ir skaidras – sīkumi, kas neko nemaina vai kurus tu nevari mainīt šķiet mazsvarīgi – tiem savu laiku cenšos vairs neveltīt. Strīdi, dusmas, greizsirdība, apvainošanās un citas līdzīgas sajūtas šķiet manu galvu pametušas… protams, katram gadās pa reizei norauties, bet principā šīs sajūtas mani vairs netraucē – ja jau pirms ceļojuma zināju, ka nav jēga tērēt laiku uz lietām, kuras nevari ietekmēt, tad tagad tam ir pievienojusies arī praktiskā daļa, kura prātu atslēdz no šīm negatīvajām domām.

Tāpat ir paplašinājies domu spektrs, ja to tā var nosaukt – sastopot pāris pazīstamus cilvēkus šķiet, ka gada laikā esmu izaudzis (ja to tā var nosaukt) no sarunām, kuras iepriekš šķita interesantas. Var izklausīties iedomīgi, bet tā tas ir. Kopumā šo aizgājušo gadu novērtēju VĒL labāk kā pirms pusotra mēneša un vēlreiz visiem varu vienīgi ieteikt – “World is a book and those who don’t travel read only one page”

Tāpat neiedomājami paceļ spārnos cilvēku vēstules, kas mana ceļojuma un bloga iespaidā ir atraduši sevīs spēkus doties ceļā – kā piemēram Terēze un Gunārs http://blogi.delfi.lv/TerezeGunars

Pagaidām viss, drīz rakstīšu vēl, jo daudz, ko stāstīt par māju sajūtām

p.s. – atvainojos par gadsimtu ieilgušo klusumu

Clarence pilsetina, pus stundas braucienaa no Buffalo no pirmaas dienas man atgaadinaaja maajas. Skujkoki, beerzi, klavas, sienaazhi un zemes veezhi, to grieziigaas naksts skanjas, piiles, zosis, vaaveres. Pat veejsh, lietus, maakonji, gaisa temperatuura un saulrieti – viss liidzinaajaas maajaam. Skiet, ka ar pus gadu pietika, lai pierastu pie karstuma, ieprieksh neredzeetiem augu un dzivnieku valstiibas parstaavjiem.

Kad beidzot pagriezos atpakalj Ziemelju virzienaa un nonaacu shajaa pilsetinjaa, ko apdziivo ap 26000 iedziivotaaju, sajutos kaa maajaas. Cilveeki, kurus satiku Kostarikaa, mani uznjeema ar neierastu siltumu un veel joprojaam domaaju, kaa tieshi tiem pateikties par visu, ko tie manaa labaa darijushi. Skaista maaja, neliela ezera krastaa bija tieshi tas, ko veeleejos pirms atgrieshanaas maajaas.

Mani riiti iesaakaas bez desmit minuuteem septinos. Izkaapis no lielaas, miikstaas gultas, noskalojies dushaa es devos uz virtuvi. Linda no riitiem biezhi smaidot mani tur jau gaidiija ar karstu kafijas kruuzi vai brokastiim. Vinas viirs Dzhons ceelaas piecos un peec pus stundas jau darbojaas sporta zaalee. Biezhi Linda mani aizveda liidz netaalu esoshajai fabrikai, tachu biezhi seedos Puma firmas velosipeeda muguraa, lai dotos savaas dienas gaitaas.

Lindas meita Dilana bija simpaatiska un gudra seshpadsmit gadus jauna daama – smaidiiga un jauka – aabols no aabeles paaraak taalu nekriit. Makss bija piecus gadus vecaaks par vinju un shobriid atradaas Vermontaa, kur gatavojaas koledzhai – vins lieliski speeleeja gitaaru, lieliski dziedaaja un rakstiija briinishkjiigus dzejoljus, kurus izmantoja savaas dziesmaas.

Tuvojaas sestdiena – mana mazaa atvadu balliite ar kartupelju pankuukaam un shashliku plaanaa. Makss atgrieziisies riit, taapat arii Linda un Dzhons, kas shobriid atradaas Las Vegasaa. Es tikmeer klusi seedeeju pagalmaa pie baseina – zemes veezhi klusi dziedaaja savas ierstaas dziesmas, meeness ik pa briidim paveeraas uz pasauli starp spraugaam peleeciigajos maakonjos. Bija bezgala patiikams vakars, es doaaju par maajaam, kuraas driiz atgrieziishos, par celjiem, kurus biju minis peedeejaa gada laikaa, klausiijos Bonnie Raitt – Angel from Montgomery un pavisam nemanot iezagaas taa mazaa un neaprakstaami patiikamaa miera un laimes sajuuta..

Iiisumaa – viss kaartiibaa, ar katru dienu vairaak un vairaak domaaju par maajaam, par draugiem, gjimeni, Riigas un paareejo Latvijas pilseetu ielaam, kuras neesmu minis nu jau gandriiz 11 meeneshus. Naktiis dazhkaart gruuti aizmigt, kad domaaju, cik labi buus atkal satikt visus lieliskos, Latviski runaajoshos cilveekus

Buushu maajaas ap 2 septembri, tagad Bafalo, baudu jauku vasaru. 5dien biju uz Kings of Leon koncertu – pasakaini!

Tuvaakajaas dienaas sanjemshos un uzrakstiishu kautko interesantaaku, shis tikai taa – paarbaudiit vai juus veel tur un pateikt, ka man viss labi 29 days to go!!!

kveli skupsti!

Tanī pašā trešdienas pievakarē milzu mākoņi pārvērtās milzīgā vējā un lietū. Ierodoties festivāla teritorijā, zemes ceļš bija klāts milzu peļķēm un dubļiem. Izkāpjot no treilera, kedas piesūcās ar vēso lietus ūdeni. Devāmies apskatīt teritoriju – divas milzīgas galvenās skatuves, trīs lielas teltis ar skatuvēm un pāris mazas skatuvītes mazāk populārām grupām un klusākiem, intīmākiem koncertiem. Biju pārsteigts par to, cik šajā milzīgajā teritorijā skatuves bija tuvu viena otrai. No galvenās What Stage līdz otrai galvenajai Which Stage skatuvei bija aptuveni piecu minūshu gājiens. Tālāk līdz This Tent skatuvei sešas minūtes, no kuras aptuveni tikpat līdz That Tent un varbūt septiņas līdz Other Tent skatuvei. Taču kā pārliecinājos nākamo četru dienu laikā, to novietojums bija tieši tik pareizs, lai skatuves pārak netraucētu viena otrai. Tomēr nepameta sajūta, ka teritoriju varēja izmantot nedaudz labāk.

Festivāla atklāšana ceturtdienas pēcpusdienā tika uzticēta grandžīgiem indie-rokeriem no Ņujorkas The Postelles. Griezīgās ģitāras, roķīgie ritmi un vokāls likās iepriekš dzirdēti un stipri atgādināja The Strokes daiļradi, taču neraugoties uz to lipīgie meldiņi lika kājām un gurniem kustēties līdzi The Postelles ritmiem.

The Postelles – 123 Stop

Pāris stundas vēlāk That Tent teltī ieplūda elektroniska noskaņa. Chillwave – indie-electronic grupa no Ostinas Teksasā Neon Indian sintētiskās melodijas apvienojumā ar akustisko bungu ritma sekciju, zīdaino, brīžiem midzinošo vokālu lika pievērt acis un ļauties mūzikai. Vietām Neon Indian atgādināja Empire of the Sun vai MGMT un Daft Punk apvienojumu, vietām efektu pārbagātības rezultātā pacēlu acis pret skatuvi, lai pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Kopumā līderis Alans Polomo ar pavadošo sastāvu atstāja lielisku iespaidu. Iesaku noklausīties viņu pirmo un vienīgo albumu Psychic Chasms.

Neon Indian – Terminally Chill

Šķiet pirmo dienu organizatori bija iecerējuši kā iesildīšanos – kamēr cilvēki pildījās ap trijām telšu skatuvēm un pasākuma teritorijā, cēla nojumes, mazos ūdens necaurlaidīgos namiņus, tukšoja pirmos alus kausus, lielās skatuves klusēja, lai nākamajā dienā celtos ar īpašu troksni.

Piektdien dienas otrajā pusē uz galvenās What Stage skatuves komiķis Conan O’Brien lepni pieteica to, ko varētu nosaukt par vienkāršotu mūziklu grupas Tenacious D izpildījumā. Jack Black melnās treniņbiksēs ar trim strīpām un t-kreklu ar milzu ērgli uz krūtīm, K.G. jeb Kyle Gass savos iecienītajos šortos un oranžajā kreklā. Iesākuši ar One Hit, vīri koncerta gaitā izdzīvoja stāstu par Tenacious D krišanu un augšāmcelšanos, cīņu ar pašu Nelabo, K.G. aiziešanu no grupas un atgriešanos. Jack Black miglainās acis (kuras nodrošina viņam pirmo pozīciju ne-skaidrāko mūziķu sacensībā) un abu vīru aktiermeistarība padarīja šovu aizraujošu ne vien muzikāli kvalitatīvā, bet arī šova ziņā. Visi zināmākie hiti kā Fuck Her Gently, Wonderboy, Tribute un citi milzu fanu pulku pārvērta milzu pulsējošā organismā, kas svilpdami, bļaudami un applaudēdami pavadīja pirmo lielo head-liner pirms saule bija pietuvojusies horizontam.

Tenacious D – break up

Pēc īsas vakariņu pauzes devos atpakaļ uz galveno skatuvi, kur, tumsai iestājoties, kopā ar pārdesmit tūkstošiem citu mūzikas fanu gaidīju uz skatuves parādāmies ģimenes “uzņēmumu” – trīs mācītājdēlus un viņu brālēnu, kuru apvienību pazīstam kā  Kings of Leon. Pēc nepacietīgas mīņāšanās saules izžāvētajā zālē, tāpat kā iepriekšējos koncertos – tieši sev paredzētajā laikā – milzu melni dūmi no skatuves, tumsa un baznīcas mūzika liecināja par šova sākumu. Ģitāras gaudošana un šovs sākās ar masīvo Crawl no Only by the Night albuma. Skatuves noformējums ar gaismām un lielo, melnbalto ekrānu aiz to mugurām radīja patīkamu noskaņu visa koncerta garumā, kamēr grupa izpildīja singlus no visiem iepriekšējiem albumiem kā arī tādus jaunus skaņdarbus no rudenī gaidāma albuma, kā “Immortals”, “Mary” un melodisko, country stilā ieturēto “Southbound”, kuru Caleb Followill veltīja no Bonnaroo netālu esošajai grupas māju pilsētai Nešvilai un ASV dienvidu pusei. Sex On Fire, Charmer, Pixies – Where is My Mind kaverversija un visas pārējās dziesmas Caleb sāpošajā balsī cilvēkus priecēja gandrīz divu stundu garumā, kad pēc nelielas pauzes grupa atgriezās ar Knocked Up, Manhattan un Use Somebody, kas vairāk nekā lieliski noslēdza šovu, kuru savā skatījumā saucu par lieliskāko festivāla priekšnesumu, izdzīvojot skudriņas pār ķermeni, pacilājuma sajūtu un prieku par iespēju būt šeit un redzēt Kings of Leon divdesmit metru attālumā no manis.

KOL – Closer

Neraugoties uz izdzerto alu iepriekšējā vakarā, karsto sauli, kas pamodināja agri ceturtdienas rītā un turpināja karsēt visu dienu, un jau redzētajiem šoviem, pat nebūdams milzīgs the Flaming Lips vai Pink Floyd fans, devos uz mazāko no galvenajām skatuvēm, kur the Flaming Lips divu stundu garā šovā izpildīja savas un Pink Floyd albuma the Dark Side of the Moon dziesmas.
Tuvojoties skatuvei skaņa kļuva aizvien intensīvāka – bagātīga, spēcīga tā nekavējoties mani aizrāva. Agresīvas, kailas, animētas sievietes uz apaļā ekrāna skatuves vidū izaicinoši kustināja gurnus. Skatuves malās apaļīgi vīri un sievietes baltā apakšveļā kustējās līdzi agresīvajiem ritmiem. Grupas līderis Wayne Coin pirms the W.A.N.D. aizrautīgi aicināja klātesošos pacelt mieru simbolizejosho pirkstu kombinaciju pret debesīm un pārdesmit klusuma sekundes veltit nemieriem tuvajos austrumos, piebilstot “Let’ s hope that some weird fuc**** energy will carry our thoughts of peace to those who need them the most” (Cerēsim, ka kāds dīvains spēks nogādās mūsu pozitīvās domas līdz tiem, kam miers ir visvairāk vajadzīgs), kam visi labprātīgi paklausīja. Jāatzīst, ka šie vārdi ienesa pasākumā pozitīvu, mierpilnu noskaņu un likās, ka šī milzīgā pūļa enerģija pacēlās pār galvām un devās pareizajā virzienā.

Peace – the Flaming Lips

Piektdienas rīts iesākās tāpat, kā ceturtdienas – karsta saule un skaidras debesis priecēja, taču tanī pat laikā neizturami karsēja. Laika trūkuma dēļ piektdien nebija iespējas redzēt Norah Jones un Jimmy Cliff, taču Londonas apvienības Mumford & Sons Little Lion Man patīkami priecēja ausis, kaut arī pārējās dziesmas lieliski iederējās bluegrass – folk mūzikas skatuvē, kura mani tik ļoti nesaistīja.

Pievakarē īsi pirms septiņiem uz Which Stage skatuves kāpa šķietami nūģīgā pop-rock četrotne no Losandželosas – Weezer. Pēc īsa intro atskanēja pirmie Hash Pipe akordi, līdz ar kuriem līderis Rivers Cuomo pilnībā pārņēma skatuvi – lēkādams un skriedams no vienas skatuves puses uz otru, tas izpelnījās nedalītas klausītāju simpātijas. Neviens no skatuves priekšpuses līdz pat tālākajam galam nepalika vienaldzīgs – aurojoši fani gaisā paceltām rokām, vienkāršas gurnu kustības vai vismaz ritmiska labās kājas papēža piesišana. No visām pusēm, tāpat kā visā festivāla teritorijā, nāsīs plūda draudzīga marihuānas smarža. Cilvēki smaidīja, dziedāja līdzi. Weezer pēc vairāk kā stundu gara šova izpildīja dziemas no gandrīz visiem albumiem, to skaitā populārus hitus kā Perfect Situation, Dope Nose, Say It Ain’t so un Beverly Hills, kuras laikā Rivers pūlī izmētāja tualetes papīra ruļļus. Pēc īsas pauzes sekoja Van Halen izaicinošās Hot For Teachers dziesmas sākums, kurš drīz vien pārvērtās Pork and Beans, kuras laikā līdera vadībā skatuve izskatījās kā pēc ballītes, taču šķita, ka Rivers nedomāja to pārtraukt. Turpinājumā lieliska MGMT Kids kaverversija, kuras laikā Rivers, dziedot “Control yourself”, bez elpas skraidīja pa skatuvi, mikrofonu izmantojot kā bungu vālīti, līdz nozuda aiz skatuves, lai pēc pāris sekundēm parādītos ar blondu parūku par godu Lada Gaga iepriekšējās vasaras superhitam Pokerface, kurš skaisti tika sapludinats ar Kids.
Lēnām bija iestājusies krēsla un šķita, ka grupas sets bija beidzies bez lieliskās Island in the Sun no 2001.gada Green Album, taču jau pēc mirkļa grupa atkal parādījās uz skatuves tieši ar šo skaņdarbu un Buddy Holly – Weezer debijas albuma skaļāko hitu. Dziesmas beigās visi grupas puiši ielenca bundzinieku Josh Freeze, lai ar skaļu perkusiju uznācienu noslēgtu savu lielisko šovu. Biju patīkami pārsteigts, par ģitāristu iesaistīšanu dziesmu vokālajās partijās, līdera aktīvo darbību uz skatuves, lielisko skaņas kvalitāti (kas pārsvarā bija tāda vienmēr uz visaam skatuvēm), bundzinieka kustībām un fantastisko šovu.

Weezer – Kids,/ Pokerface

Diemžēl vēlāk tanī pašā dienā nebija iespējas redzēt Stevie Wonder, tāpat netiku apskatīt vienu no pasaules lieliskākajiem ģitāristiem – Jeff Beck, kura uzstāšanās bija vienā laikā ar Weezer…
Pat nebūdams liels Jay-Z fans, devos paklausīties tik karsto hiphop mākslinieku. U2 Sunday Bloody Sunday ar Jay-Z balsi un vārdiem skanēja gana labi un pie Empire State of Mind likās, ka ikviens man apkārt zināja šīs dziesmas vārdus. Jay-Z atstāja ļoti profesionāla un pārliecinoša mākslinieka iespaidu.

Svētdienas rīts atkal bija saulains un diena solījās būt karsta. Iepriekšējā vakarā Bonnaroo apmeklētājus priecēja viegls lietus, kas patīkami veldzēja pārkarsušos prātus, taču bija pietiekami viegls, lai smiltis nepārvērstos necaurbrienamos dubļos. Pusdienlaikā cilvēki alus kausiem rokās, meitenes bez krūšturiem, vīrieši sarkanām mugurām, kreklus apsējuši ap galvām, lēni pārvietojās pa festivāla teritoriju. Bija patīkami vērot pozitīvo noskaņu visās diennakts stundās – no rītiem, pēcpusdienās, vakaros un naktīs – cilvēki bija laipni, atvērti sarunām. Noskaņas dēļ vien bija vērts šeit būt.
Skatuves un mūziķi nebija vienīgā izklaide šajā festivālā. Desmitiem ēstuves un alus bāri, limonādes, burgeru un hotdogu stendi, splash-a-roo baseini, mitrināšanās stacijas (moisturing stations), kur atveldzēties no svelmes, bungu darbnīca, kur cilvēki no speciāli veidotiem karkasiem darināja džambas pēc sava prāta un gaumes, komiķu skatuve, teātris, kino telts, silent disco, neskaitāmi suvenīru stendi, kur iegādāties oficiālos festivāla t-kreklus, kurus uz kravas automašīnas piekabē iebūvēta printera turpat uz vietas drukāja skaistas meitenes, un neskaitāmi daudz citu interesantu vietu, kur nodarbināt vai atpūtināt prātu.

Svētdien pēc pastaigas un ledusaukstas dušas mazajā plastmasas dušas telpā atkal devos uz galveno What Stage, kur 13.45 uz skatuves kāpa John Butler Trio. Ieņēmu vietu aptuveni četrus metrus no grupas, pašā skatuves priekšā.
Pārsteigums bija redzēt John Butler īsiem matiem, pelēkā platmalē, zilganā wife-beater krekliņā un zolīdās biksēs. No tā, ko biju redzējis globālajā tīmeklī, biju gaidījis dredus, saņurcītu vilnas džemperi, saburzītas bikses un kedas. Vismaz labās rokas garie nagi bija savās vietās.
Arī mūzika pārsteidza. Ar kāpinātu drumroll bundzinieks Nicky Bomba iesāka Used to Get High for Living, kuras regejiskais ritms ar John Butler vokālu iekustināja pūli, kas nekautrējoties pievienojās – “I used to get high for living, Believing everything that I saw on my TV, I used to get high for living, Eating all the bullshit food that they sold me”.
Divpadsmitstīgu ģitāra country skaņās ievadīja nākamo Don’ t Want to See Your Face no jaunākā April Uprising albuma uzreiz pēc kuras mana grupas favorītdziesma Revolution, kuru John Butler pieteica ar vārdiem “Revolūcija nekad nav sākusies un tā nekad nesāksies – tā ir bijusi mūsos mūžīgi.” Turpinājumā viens no zināmākajiem grupas garadarbiem Better Than, kuram sekoja blūzīgais Take Me – kaislīgs stāsts par seksuāla rakstura gadījumu, kura sākums ir tikpat skaists cik beigas – skarbas. Nepilnu pusotru stundu garajā koncertā John Butler vienatnē atskaņoja spēcīgo instrumentālo Ocean, kuru klausoties atlika vien apbrīnot mūziķa talantu un ieguldīto darbu. Treat Yo Mama ar Lap Steel ģitāru, vēl pāris lielisku dziesmu no jaunākā albuma, un visbeidzot rock’n'roll un bluegrass apvienojums lieliskajā C’mon Now. Profesionāla, aizraujoša un priecīga muzikālā apvienība.

John Butler Trio – Ocean

Pēdējais šovs Bonnaroo festivālā, ko man bija iespēja redzēt un dzirdēt, bija patīkams punkts uz i – puiši, kas savas muzikālās gaitas uzsāka spēlējot garāžā netālu no Francijas galvaspilsētas – grupa Phoenix, enerģiska alternative-indie-rock grupa, kura tikpat labi būtu iederējusies uz galvenās What Stage nakts tumsā. Taču puišu uznāciens sākas plkst 19.15 un iesākās ar ritmisko Lisztomania. Nepameta sajūta, ka apmeklētāji apzinājās, cik tuvu ir festivāla izskaņa, tādēļ vienu no pēdējiem headlaineriem atbalstīja īpaši aizrautīgi.
Neraugoties uz to, ka grupas pēdējais studijas albums Wolfgang Amadeus Phoenix tika izdots vairāk kā gadu atpakaļ, puišiem aiz muguras rotājās liela sarkana raķete ar albuma nosaukumu. Šis bija pirmais no četriem grupas albumiem, kurš bija debitējis US Billboard albumu topā un viennozīmīgi veiksmīgākais, ko puiši līdz šim radījuši. Izskatījās, ka amerikāņiem grupas mūzika un līdera Thomas Mars franču akcents tīri labi gāja pie sirds. Nospēlējuši visus jaunākā albuma skaņdarbus un atpazīstamākos singlus no iepriekšējiem albumiem – If I Ever Feel Better, Run, Run, Run un citus, Phoenix atvadījās ar lielisko 1901, kad zilie LED gaismu stabi mirdzēja jau naksnīgajā atmosfērā.

Phoenix

Piecpadsmit minūtes vēlāk uz galvenās skatuves bija jākāpj Bonnaroo 2010 pēdējiem māksliniekiem – visas pārējās skatuves un teltis bija tukšas, vadi tika ritināti un likti kastēs, tumbas, nebeidzami garas pultis, pastiprinātāji, ģitāru kombji, gaismas un mikrofoni tika sapakoti un likti malā nākamajam gadam. Tikmēr tie, kas vēl nebija paspējuši, veiklā solī devās What Stage virzienā, lai izbaudītu Dave Metthews Band. Man bija pienācis laiks doties tālāk, pa gabalu dzirdēju pirmās ģitāru un bungu skaņas, līdz iekāpu atpakaļ treilerī un pametu izcili organizeto Bonnaroo 2010 – makslas un muzikas festivalu.

So tell me family now what do you think?
Watch it all go down the great big sink, watch how the scum it rises to the top.
Don’t you wonder when it’s all gonna stop?

Sometimes I wonder how we do sleep, serving the dodgy companies we keep.
All kicking and scrounging for the very first place – dictionary defintion of a rat race.
Pay off those losers we elect to lead. stealing from the mouths that we’re meant to feed.
Enslaving the very clothes upon my back, I feel the sting but I hear no crack, no crack, I’m sayin

Running through the fire, running through the flame,
Running through the hatred, pushing through the blame,
running through the hopelessness and shame,
Revolution already underway

Big heavy pirates man digging those holes, messing with something that they can’t control.
Trespassing lands where they don’t belong, all I hear is screaming where there once were songs.
I got my brothers there fighting those wars, fighting over scraps and scraping their sores.
Under a blanket of a fire and pride that can’t keep us warm for the cold inside, inside, I’m saying

Running through the fire,running through the flame,
Running through the hatred, pushing through the blame,
Running through the hopelessness and shame,
Revolution already underway

So tell me when you think we’re gonna rise?
Wake from this slumber wipe the tears from our eyes?
Yes from this nightmare yes I must now wake, open my fist my destiny I take!
Good people sick and tired of being pushed around, we call them kings but I see no crown.
Tell me when you think we’ll just stand up?
Say enough is enough is enough, enough, I’m saying

Running through the fire, running through the flame,
Running through the hatred, pushing through the blame,
Running through the hopelessness and shame,
Revolution already underway

Take back your feet
take back your hands
take back your words take back your land.
Take back your heart
take back your pride.
Don’t got to hide. Revolution!

… Kings of Leon koncerts paarsteidza ar skanjas kvalitaati, skatuves noformeejumu un grupas pozitiivo, patiikamo atieksmi pret publiku. Staaveeju aptuveni 20 metru attaalumaa no grupas liidera Caleb un veeroju visu paarspiileetaa beerna sajuusmaa. Atlika ieskaneeties pirmajiem Use Somebody akordiem, kad kjermeni paarnjeema tirpas – skundrinjas ar savaam skeletiigajaam kaajaam nezheliigi bradaaja pa muguru, kas lika visiem nerviem kjermenii nodrebeet liidz acis padevaas spiedienam, kljuva nedaudz mitras… fotoatteeli manaa galvaa no ieprieksheejiem devinjiem meeneeshiem zibeniigaa aatrumaa nomainiija viens otru, atcereejos lielaas sakritiibas, kas mani bija novedushas sheit un shajaa vietaa – es staaveeju acis paceelis pret debesiim, raudzijos zvaigznees, klausiijos siltajos akordos un centos atrast iemeslus, kaapeec tieshi es biju nopelniijis buut tik laimiigs sheit un shajaa briidii… likaas, ka pasaule uz sekundi piedereej man, likaas, ka tieshi shinii briidii taa griezaas ap mani, shkjita, ka nau nekas taads, ko es pasaulee nevareetu izdariit, pateicos tam speekam ap mani, kas mani bija sheit novedis, ievilku dzilju elpu un veeleejos, lai shis mirklis nekad, nekad, nekad nebeigtos…

nedaudz sajutos slikti, jo peedeejo nedeelju ne biju ne vien rakstiijis blogu, bet nebiju devis zinju nevienam no pazinjaam, draugiem vai gjimenes locekljiem Piedodiet bet tam ir izskaidrojums

shobriid nau laika, taapeec iisumaa pastaastiishu highlights taa teikt – 1) Stopeeshana ieksh asv sucks… ok, nevaru spriest par asv, bet floridas un tenesii shtataa noteikti bet nu… 2) pabiju BONNAROO  (www.bonnaroo.com) festivaalaa – kings of leon, tenacious d, weezer, john buttler trio, phoenix un citas lieliskas grupas…

3) shobriid Bufalo pasakaini skastaa maajaa, ezera krastaa, kopaa ar lieliskiem cilveekiem

skuupsti visiem un pavisam driiz buus lieliskas bildes no festivaala un protams garum gari apraksti… un peec sekundes viens iiss aprakstinsh

Noveeliet veiksmi un turiet iikshkjus, luudzu paldies, lai laba diena!

Dazhaadu smiekliigu notikumu rezultaataa, liidz sveetdienai vajadzeetu atrast pajumti kautkur ieksh Miami, ja nu kaadam ir kaads draugs, draugudraugs vai draugudraugudraugs, kursh vareetu izliidzeet, buutu bezgala pateiciigs

Raksti sheit vai uz eeee pastu mplavins@gmail.com, PAAAAALDIES