Atklāta vēstule Latvijai!

Standarta

Dārgā Latvija! 

Kā vēstī sens sakāmvārds – “Tikai zaudējot kaut ko, mēs izprotam tā īsto vērtību”.

Nav jau tā, ka es iepriekš nebūtu zinājis, cik Tu esi skaista, cik lieliski un interesanti cilvēki Tevī dzīvo un cik daudz aizraujošu un fantastisku lietu Tevī var atrast un piedzīvot.

Nav jau arī tā, ka es Tevi būtu zaudējis. Es tikai uz mirkli esmu pametis Tevi ar savu fizisko ķermeni. Bet ne ar garīgo. Tu vienmēr būsi manas mājas un es vienmēr atgriezīšos pie Tevis. Ik pa reizei atkal izskriešu līkumu pa pasauli, bet vienmēr atgriezīšos.

Savā īsajā mūžā, esmu pabijis daudz kur un redzējis daudz ko – dzīvojies vietās, par kurām mēdzam sapņot, sēžot pie datora četrās smacējošās biroja sienās un domājot “Ko pie velna es šeit daru?!”. Esmu arī sēdējis pie tā paša datora. Bet nekad neesmu aizmirsis Tevi un vienmēr no šīm pasakainajām vietām esmu devies prom, lai atgrieztos pie Tevis.

Dārgā Latvija!

Es svinīgi apsolos, atgriežoties mājās, vairāk uzmanības veltīt tam, lai novērtētu Tavus dārgumus – dzintaru jūras samtainās smiltis un muskuļotos stāvkrastus, zeltainām gailenēm un naktsnīgākajām mellenēm pielietos mežus, kas smaržo pēc visa labā, kas atrodams pasaulē. Ūdeņu balsis un dzīvnieku čaloņu. Tavu zemi un visu, kas zem, pie un virs tās. Visu, kas tajā.

Cilvēkus es apsolos novērtēt un visu labo, ko tie dara. Visu, kas man šodien pietrūkst – vai tas ir pozitīvu sajūtu festivāls vai festivāls pie labas dabas krūts. Vai tā ir koncertzāle dabā vai tas ir ugunskurs mazā jūrnieku ciemā vasaras saulgriežu naktī. Tas var būt smaidiem pildīts kvartāls Pārdaugavā turpat aiz Vanšu tilta un tās var būt ķermeni un prātu nomierinošas gonga dziesmas parkā, kur Rainis vēro pilsētu ik dienas. Vai vienkāršs koncerts turpat blakus otrā parkā, kuru es vērošu no “mīlētāju nosēdēta sola, kuram blakus lauvas skumst”. Latvisku smieklu skaņas un cilvēkbalsis – tās man pietrūkst un tās es gribētu, lai mēs novērtējam pienācīgāk. 

Dārgā Latvija!

Priecājies arī Tu par mani, jo pat ja šajā vēstulē izklausos mazliet skumjš – tās ir tās labās skumjas. Man patiesībā klājas labi. Pat ļoti labi – nebūtu es Tevi šādi pametis, nebūtu varbūt uz Tevi nekad tā paskatījies no malas.

Un Tu neklausies tajos, kuri Tevi gāna – viņi to par sevi, nevis par Tevi. Viņi to nedomā nopietni, viņi vienkārši sakarsuši saulē. Varbūt vienkārši nekad nav Tevi tā pa īstam redzējuši. Varbūt pat nekad nav gribējuši Tevi ieraudzīt. Varbūt vienmēr speciāli Tev ar līkumu gājuši. Bet varbūt vienkārši mānās un patiesībā domā tikai to labāko. Kas to lai zina. Bet galvenais – Tu viņos neklausies.

Redzi, dzīvojot ar Tevi mēs pierodam pie visa labā un Tu mums liecies pašsaprotama. Tāpēc piedod, ja dažreiz aizmirstam Tev pateikt “Paldies!” par visu, ko Tu mums dāvā. Piedod, ja nenovērtējam, kaut gan būtu jānovērtē desmitkārši.

Tu jau redzi – tagad laiki tādi, ka nedrīkst jau cilvēks neko nokavēt – nedod Dievs nebūsim uzinstalējuši jaunāko aplikāciju – ēst nedos par tādu nolaidību! Un šādu svarīgu lietu ir jāatceras tik daudz, ka citas lietas piemirstas.

Dārgā Latvija!

Es apsolos vismaz censties atrast laiku un vietu starp visām pārējām lietām, lai pienācīgi Tevi novērtētu un šad tad pakasītu Tev aiz auss. Būšu mājās ap nākamo vasaru un tā tik būs viena traka vasara!

 

Uz tikšanos!

Mārcis

Advertisements

Caur trakajaam Kubas ielaam ar motorolleri!

Standarta

Chau visiem!

Beidzot blogs ir atpakal – atvainojos, ka tas taads haotisks, bet gan jau tie, kuri gribees jaunaakaas zinas atradiis.

Taatad – Maarcis uzsaak laimes meklejumus Kubaa. Ierados sheit konkursa Havana Club Gap Year ietvaros, tachu konkurss nosleedzies un galvenaa balva – celojums pa pasauli gada garumaa aizgaajis uz Kolumbiju. Par konkursa norisi siikaaka info veel sekos 😉

BET – nu jau paaris dienas esmu uzsaacis naakamos celojumus cauri Kubai. Ierados tuuristiskajaa valsts pilseetaa Varadero – ielinas tiiras, sakoptas, uz stuuriem veikalini viens pec otra, pils ar suveniiriem. Sajuuta liidziiga kaa iepaziit Latviju, atrodoties Juurmalaa. Negaaja pie sirds.

Turpināt lasīt

Mārcis atkal grib doties pa pasauli!

Standarta

Sveiki!

DSC01219

Kopš atgriešanās Latvijā sirds ik pa brīdim atkal sauc doties ceļā pa pasauli. Pāris mēginājumi cietuši nelielas neveiksmes, nu laiks nākamajam – Havana Club konkursa Labākais darbs pasaulē ietvaros ir tapis mans video CV, par kuru var nobalsot šeit – www.draugiem.lv/havanaclub sadaļā Kandidāti! Ja patīk video un atkal vēlies lasīt manu blogu un piedzīvojumus pasaulē, palīdzi tikt par soli tuvāk, nobalsojot 😉

Paldies

sīkāka informācija šeit – Havana Club Gap Year

2008 gads. Stopējām uz Foo Fighters Berlīnē

Standarta

Uzgāju senu sevis savītu rakstu par stopēšanas ceļojumu uz Berlīni… garš un nepabeigts, taču sagribējās ielikt 🙂

2008 gada Jūnijs

—————————–

Bija gulēta precīzi viena stunda.

Pēcpusdienā ap trijiem izkustamies no sava pierobežas ciemata, lai dotos ceļā. Mans ceļabiedrs ar iesauku Jūnijs nokārto pēdējos sīkumus – saorganizē man somu un sarunā transportu uz Bausku, kas tālāk aizvedīs arī līdz robežpunktam Grenctāle.

Tiek iegādātas ceļojumam nepieciešamas lietas, kā lietusmēteļi, kurus gan pērkam, taču dziļi sirdī ceram neizmantot, marķieri, pāris alus bundžas, karte. Plāksterus aizmirstam, bet klusībā ceram, ka tā ir laba zīme – nebūs nepieciešami. Laikapstākļi ne ar ko īpašu neiepriecina un neapbēdina – saule paslēpusies aiz pelēkiem mākoņiem, taču tā vietā, lai teiktu, ka ir vēss, priecājos par to, ka nav neizturami karsts.

Turpināt lasīt

īss, bet smaidu raisošs gabaliņš no Milānas :)

Standarta

“Milānā es reiz jau biju bijis – pavadīju divas jaukas dienas, taču neraugoties uz smaidīgajām sejām, pati pilsēta šķita stīva. Tāpēc mans vienīgais uzdevums Milānā bija atrast dzelzceļa staciju un doties tālāk uz Dženovas pusi. Īsi pirms ieejas stacijā uz ietves mētājās sapelējis zeķu pāris, izsistu logu restēs iesprūdusi gulēja vientuļa, veca keda. Pieliku soli, lai ātrāk atstātu šo vietu aiz muguras, jo biju noguris, turklāt stacijas apkaimē virmoja spēcīga urīna smaka.”

Mājās… part I

Standarta

Pagājis nu jau pusotrs mēnesis, kopš esmu atgriezies Latvijā. Šis laiks ir bijis pilns ne vien ballītēm un atkal-satikšanās-priekiem, bet arī atklāsmju un savas Latviskās dzīves pārdomu laiks.

Pēc gada prombūtnes no mājām, no pazīstamajām ielām un namiem, no draugiem un ģimenes esmu atgriezies un sajūtas ir divējādas – no vienas puses šķiet, ka nekur neesmu bijis, ka nekas nav mainījies, ka lietas manā dzīvē šeit turpina iet uz priekšu, turpina attīstīties aptuveni no tā paša punkta, kur biju pirms devos prom. AK69 ir atgriezušies, nospēlēti pirmie koncerti, kas, starp citu, tiktāl bijuši kolosāli.

Taču arī šai monētai ir otra puse, par kuru gribu vairāk parunāt – ceļojuma laikā man daudzi jautāja vai man šķiet, ka es mainos iekšēji. Un es nekad nevarēju atbildēt ar pārliecinošu JĀ.. man bija aizdoma, ka manā galvā daudz lietas sakārtojas un domas mainās, taču tā līdz galam es tam apstiprinājumu ceļojuma laikā neguvu. Līdz atgriezos mājās.

Atgriežoties Latvijā, tiekoties ar veciem un jauniem draugiem, tagad – pēc pusotra mēneša dzīvošanas atpakaļ mājās, lieku roku uz sirds un saku, ka esmu mainījies. Nezinu vai esmu kļuvis laimīgāks (kas ir bieži uzdots jautājums), taču zinu, ka lietas galvā ir sakārtojušās pareizākos plauktos – ja dzīve ir puzle, tad pēdējā gada laikā esmu atradis pareizo vietu daudziem kauliņiem – protams, vēl neskaitāms darbs priekšā un diezvai kāds no mums vispār kādreiz saliks šo puzli, taču liekas, ka virziens ir pareizs.

Kas tieši ir mainījies? Arī to ir grūti noformulēt, taču pāris lietas ir skaidras – sīkumi, kas neko nemaina vai kurus tu nevari mainīt šķiet mazsvarīgi – tiem savu laiku cenšos vairs neveltīt. Strīdi, dusmas, greizsirdība, apvainošanās un citas līdzīgas sajūtas šķiet manu galvu pametušas… protams, katram gadās pa reizei norauties, bet principā šīs sajūtas mani vairs netraucē – ja jau pirms ceļojuma zināju, ka nav jēga tērēt laiku uz lietām, kuras nevari ietekmēt, tad tagad tam ir pievienojusies arī praktiskā daļa, kura prātu atslēdz no šīm negatīvajām domām.

Tāpat ir paplašinājies domu spektrs, ja to tā var nosaukt – sastopot pāris pazīstamus cilvēkus šķiet, ka gada laikā esmu izaudzis (ja to tā var nosaukt) no sarunām, kuras iepriekš šķita interesantas. Var izklausīties iedomīgi, bet tā tas ir. Kopumā šo aizgājušo gadu novērtēju VĒL labāk kā pirms pusotra mēneša un vēlreiz visiem varu vienīgi ieteikt – “World is a book and those who don’t travel read only one page” 😉

Tāpat neiedomājami paceļ spārnos cilvēku vēstules, kas mana ceļojuma un bloga iespaidā ir atraduši sevīs spēkus doties ceļā – kā piemēram Terēze un Gunārs http://blogi.delfi.lv/TerezeGunars

Pagaidām viss, drīz rakstīšu vēl, jo daudz, ko stāstīt par māju sajūtām 🙂

p.s. – atvainojos par gadsimtu ieilgušo klusumu 🙂

 

taa pavisam klusi…

Standarta

Clarence pilsetina, pus stundas braucienaa no Buffalo no pirmaas dienas man atgaadinaaja maajas. Skujkoki, beerzi, klavas, sienaazhi un zemes veezhi, to grieziigaas naksts skanjas, piiles, zosis, vaaveres. Pat veejsh, lietus, maakonji, gaisa temperatuura un saulrieti – viss liidzinaajaas maajaam. Skiet, ka ar pus gadu pietika, lai pierastu pie karstuma, ieprieksh neredzeetiem augu un dzivnieku valstiibas parstaavjiem.

Kad beidzot pagriezos atpakalj Ziemelju virzienaa un nonaacu shajaa pilsetinjaa, ko apdziivo ap 26000 iedziivotaaju, sajutos kaa maajaas. Cilveeki, kurus satiku Kostarikaa, mani uznjeema ar neierastu siltumu un veel joprojaam domaaju, kaa tieshi tiem pateikties par visu, ko tie manaa labaa darijushi. Skaista maaja, neliela ezera krastaa bija tieshi tas, ko veeleejos pirms atgrieshanaas maajaas.

Mani riiti iesaakaas bez desmit minuuteem septinos. Izkaapis no lielaas, miikstaas gultas, noskalojies dushaa es devos uz virtuvi. Linda no riitiem biezhi smaidot mani tur jau gaidiija ar karstu kafijas kruuzi vai brokastiim. Vinas viirs Dzhons ceelaas piecos un peec pus stundas jau darbojaas sporta zaalee. Biezhi Linda mani aizveda liidz netaalu esoshajai fabrikai, tachu biezhi seedos Puma firmas velosipeeda muguraa, lai dotos savaas dienas gaitaas.

Lindas meita Dilana bija simpaatiska un gudra seshpadsmit gadus jauna daama – smaidiiga un jauka – aabols no aabeles paaraak taalu nekriit. Makss bija piecus gadus vecaaks par vinju un shobriid atradaas Vermontaa, kur gatavojaas koledzhai – vins lieliski speeleeja gitaaru, lieliski dziedaaja un rakstiija briinishkjiigus dzejoljus, kurus izmantoja savaas dziesmaas.

Tuvojaas sestdiena – mana mazaa atvadu balliite ar kartupelju pankuukaam un shashliku plaanaa. Makss atgrieziisies riit, taapat arii Linda un Dzhons, kas shobriid atradaas Las Vegasaa. Es tikmeer klusi seedeeju pagalmaa pie baseina – zemes veezhi klusi dziedaaja savas ierstaas dziesmas, meeness ik pa briidim paveeraas uz pasauli starp spraugaam peleeciigajos maakonjos. Bija bezgala patiikams vakars, es doaaju par maajaam, kuraas driiz atgrieziishos, par celjiem, kurus biju minis peedeejaa gada laikaa, klausiijos Bonnie Raitt – Angel from Montgomery un pavisam nemanot iezagaas taa mazaa un neaprakstaami patiikamaa miera un laimes sajuuta..